 |
НАУЧНАЯ БИБЛИОТЕКА - РЕФЕРАТЫ - Реферат: Istochniki finansirovanija
Реферат: Istochniki finansirovanija
Uzņēmuma finansēšanas avoti.
Uzņēmuma līdzekļu avotu struktūra.
Galvenā finansu vadīšanas problēma ir racionālas
līdzekļu avotu struktūras veidošana, lai varētu
finansēt vajadzīgos izdevumu apjomus un nodrošinātu
vēlamo ienākumu līmeni.
Līdzekļu avotu struktūras noteikšana ir cieši
saistīta ar uzņēmuma dividenžu politiku. Ar to saprotams,
ka pašu līdzekļu pietiekamas rentabilitātes un augsta
dividenžu līmeņa sasniegšana ir atkarīga no
līdzekļu avotu struktūras. Tikai pietiekams pašu
līdzekļu apjoms var nodrošināt uzņēmuma
attīstību un nostiprināt tā neatkarību, un
liecināt par akcionāru uzņemšanos dalīt
uzņēmuma risku un vairot partneru, klientu,
piegādātāju un kreditoru uzticību.
Tieša kapitāla ieguldīšana uzņemuma
stratēģisko vajadzību finansēšanai ar pašu
līdzekļiem ir nozīmīgs fakors savstarpējās
finansu attiecībās tirgus dalībnieku vidū.
Bet mēs nedrīkstam aizmirst arī aizņemto
līdzekļu lomu uzņēmuma darbībā.
Aizņēmumi samazina akcionāru risku, bet saasiana konfliktu
akcianāru un kreditoru starpā. Savukārt akcionāru un
uzņēmuma vadības starpā ir interešu konflikts,
kurš balstās uz neviennozīmīgu attieksmi pret
uzņēmuma īpašumu.
· Uzņēmuma vadītāji ir ieinteresēti, lai
pieaugtu viņu labklājība – algas, privilēģijas utt.,
bet tas nesaskanēs ar akcionāru pamatinteresēm.
· Vadītāji, riskējot ar savu kapitālu, ir
jūtīgāki pret uzņēmuma ienākumu
izmaiņām nekā akcionāri.
· Vadītāju redzes loks ierobežojas ar viņu
atrašanās laiku uzņēmumā, tāpēc viņi
dod priekšroku ītermiņa projektiem, nevis uzņēmuma
ilgtermiņa stratēģijai.
Tomēr tirgus ekonomikā darbojas šo pretrunu
izlīgšanas mehānisms, piemēram audits, uzskaites
sistēma u.c., kas atvieglo akcionāriem uzņēmuma
darbīnas kontroli.
Akcionāru un kreditoru konflikta pamatā ir dividenžu politika
uzņēmumā. Un ir trīs galvenie iemesli
kādēļ šie konflikti pastāv:
· Dividenžu palielināšana uz nesadalītās
peļņas rēķina samazinās pašu kapitālu
salīdzinājumā ar aizņemto kapitālu un izraisīs
jaunu kreditoru piesaistīšanu vai priekšrocību akciju
izlaidē. Tas palielinās baņķieru risku un radīs sava
veida aizdevumu devalvāciju;
· Pārāk augsts uzņēmuma parādu līmenis
izraisa paaugstinātu baņķieru risku. Tādā
situācijā akcionāri izvēlas visriskantākos
projektus, bet kreditorus tas neapmierina;
· Ja obligāciju emisija ļauj piesaistīt aizņemtos
līdzekļus ar investoriem izdevīgākiem noteikumiem, tad
agrāk izlaistajām obligācijām kurss var kristies.
Katrs uzņēmums var brīvi rīkoties ar savām
finansēm , bet neekstremālos apstākļos
uzņēmumam nevajadzētu pilnībā izsmelt aizņemto
līdzklu avotus. Vienmēr ir jāatstāj kredītu rezerve,
lai nepieciešamības gadījumā varētu nosegt
līdzekļu deficītu ar kredītu palīdzību.
Lai izveidotu līdzekļu avotu racionālu struktūru, parasti
vadās pēc šādas nostādnes: atrast tādu
aiņemto līdzekļu un pašu kapitāla attiecību,
kas nodrošinātu akcijām visaustāko vērtību. Bet
tas savukārt kļūst iespējams tikai augstas
uzņēmuma darbības efektivitātes gadījumā.
Pašu un aizņemtais kapitāls.
Finansēšanas avotus pēc kapitāla ieguldītāja
tiesiskā stāvokļa var sadalīt šādi:
· finasēšana ar pašu kapitālu
· finansēšana ar aizņemto kapitālu.
Pašu kapitāls – ja investors ir iegādājies akcijas
akciju sabiedrībā vai kapitāla daļas sabiedrībā
ar ierobežotu atbildību un kļūst par
līdzīpašnieku vai iegūst īpašuma tiesības
līdz ar to iegūstot balsstiesības.
Aizņemtais kapitāls – ja investors kreditē kādu
uzņēmumu, viņš iegūst tiesības uz finansu
saistībām, bet neiegūst balsstiesības šajā
uzņēmumā.
Tātad viss kapitāls, kuru uzņēmumā iegulda investori
– īpašnieki, pieder pie pašu kapitāla. Šis
kapitāls uzņemumā tiek veidots ne tikai no īpašnieku
ieguldījumiem, bet arī no uzņēmuma peļņas
atskaitījumiem, uz pašfinansēšanās rēķina.
Parasti nav iespējams ļoti precīzi noteikt pašu
kapitāla lielumu uzņēmumā, jo šis lielums
aprēķinos izsaka starpību starp visu uzņēmuma
aktīvu kopsummu un parādu summu kreditoriem (saistībām).
Pašu kapitāla avoti uzņēmumā ir šādi :
· statūtkapitāls (līdzekļi no akciju
pārdošanas un dalībnieku daļas iemaksas);
· uzņēmumā uzkrātās rezerves;
· citas juridisko un fizisko personu iemaksas (mērķa
finansējums, ziedojumi, labdarības iemaksas u.c.).
Galvenais uzņēmuma finasēšanas avots ir pašu
kapitāls. Tā struktūra parādīta šajā
shēmā:
Pamatkapitāls (satūtkapitāls) ir līdzekļu summa,
kuru iemaksā īpašnieki uzņēmējdarbības
veikšanai. Pamatkapitāla saturs ir atkarīgs no
organizatoriskās formas, piemēram:
· valsts uzņēmumā – īpašuma
vērtība, kuru valsts ir piešķīrusi
uzņēmuma apsaimniekošanai;
· SIA – dalībnieku ieguldītā summa;
· A/s – visu akciju tipu kopējā nominālā
vērtība.
Dibinot uzņēmumu, pamatkapītālā var ietipt gan
naudas summas,
gan materiāli, gan mašīnas, ēkas, kā arī
nemateriālie ieguldījumi un intelektuālais potenciāls.
Pamatkapitāla veidošana var notikt arī ar papildu
līdzkļu avotiu palīdzību.
Aizņemtā kapitāla avoti:
· Banku aizdevumi;
· Aizņemtie līdzkļi;
· Parādi piegādātājiem;
· Līdzekļi no vērtspapīru pārdošanas u.c.
Aizņemtā un pašu kapitāla līdzekļu avotu
principiālajām atšķirībām ir juridisks pamats.
Uzņēmuma likvidācijas gadījumā tā
īpašniekam ir tiesības uz to uzņēmuma
īpašuma daļu, kura paliek pēc
norēķināsanās ar trešajām pesonām.
Svarīgākās atšķirības starp pašu un
aizņemto kapitālu:
| Pazīmes | Pašu kapitāls | Aizņemtais kapitāls | | Atbildība | Nes atbildību par garantētajām saistībām, vismaz iemaksāto daļu vērtībā | Nenes atbildību par uzņēmuma garantētajām saistībām, bankrota gadījumā apmierina kreditorus no konkursa masas | | Kapitāla efektivitāte | Atkarībā no dotā uzņēmuma peļņas vai zaudējuma | Jāmaksā pēc noteiktas procentu likmes neatkarīgi no uzņēmuma darba rezultātiem | | Kapitāla īpašnieka tiesības uz īpašumu uzņēmuma likvidācijas gadījumā | Tiesības atbilstoši iemaksātajai kapitāla daļai | Kredīta apmērā | | Kapitāla atdošanas termiņš | Nav noteikts | Noteikts līgumā | | Nodokļu saistības | Peļņa apliekama ar ienākuma nodokli | Kredītu procentu summas (kā izmaksa) samazina ar nodokli apliekamo daļu |
Finansēšanas avotu raksturojums.
Finansēšana – šaurā nozīmē ir kapitāla
nodrošinājums uzņēmumā, tas ir naudas un
materiālu sagāde ar mērķi sākt
uzņēmējdarbību.
Finansēšana ietver sevī visas
uzņēmējdarbības procesus un problēmas, sākot no
sagādes līdz pat noietam. Jo visos procesos ir darīšana
ar naudas plūsmu, kas tieši saistīta ar finansēšanu.
Atkarībā no dažādiem kapitāla ieguves aspektiem
finansēšanas avotus varētu iedalīt šādi:
Ø pēc kapitāla devēja tiesiskā
stāvokļa – pašu finansējums un kredīta
finansējums;
Ø pēc kapitāla izcelsmes avota – iekšējie un
ārējie avoti;
Ø pēc kapitāla atvēlēšanas laika –
beztermiņa, īstermiņa, ilgtermiņa.
Bet principā šie temiņi ir atkarīgi no
tautsaimniecības nozares un uzņēmuma tehnoloģiskā
procesa. Par diviem svarīgākajiem kritērijiem
finansēšanas atšķirībās tiek uzskatīti
kreditoru tiesiskais stāvoklis un naudas līdzekļu
rašanās veids.
Pēc kapitāla izcelsmes finansēšanas avoti tiek
iedalīti iekšējos (uzņēmuma paša
līdzekļi) un ārējos avotos (uz īpašnieka
personisko līdzekļu pamata vai aizņēmumiem).
Ārējā finansēšana notiek tajos gadījumos,
kad uzņēmumā no ārpuses ienāk papildu
līdzekļi, turklāt ir vienalga, vai šie līdzekļi
ienāk no konkrētā brīdī esošiem
dibinātājiem jeb dalībniekiem, vai no jauniem dalībniekiem
(ārējā pašfinansēšana), vai arī no
uzņēmuma piesaistītiem līdzekļiem
(aizņēmumiem), vai kredītu veidā.
Iekšējā finansēšanas gadījumā naudas
līdzekļi tiek iegūti no paša uzņēmuma
peļņas. Tā var būt nesadalītā peļņa
(iekšējā pašfinansēšana) vai ilgtermiņa
peļņas atskaitījumi, piemēram, pensiju mērķiem
(rezerves fondā).
Iekšējā finansēšana.
Tirgus ekonomikas apstākļos peļņa ir atkarīga no
vairākiem faktoriem, bet pats svarīgākais faktors no tiem ir
ienākumu un izmaksu attiecība. Bez tam iespējama noteikta
peļņas regulēšana, kuru paredz atbilstoši
normatīvie akti. Pie peļņas regulēšanas veidiem
pieder:
· paātrināta pamatlīdzekļu amortizācija;
· dalībnieku ieguldījumu novērtēšanas
kārtība;
· ražošanas krājumu novērtēšanas
metožu izvēle;
· banku kredītu procentu uzskaite, izmantojot aizņemto
kapitālu finansēšanai;
· atsevišķu izdevumu veidu ieskaitīšana
realizētās produkcijas pašizmaksā.
Peļņas sadale ir uzņēmuma rezervju veidošanas
process, lai apmierinātu uzņēmuma ražošanas un
sociālās sfēras vajadzības un nodrošinātu
uzņēmēju (akcionāru) interešu realizāciju.
Kā sadalīt peļnu uzņēmums izvēlas pats,
kādas rezerves un uzkrājumus atstāt, un kā
nodrošināt uzņēmuma konkurētspēju.
Peļņas sadales kārtību uzņēmumā
regulē speciāli nolikumi, kurus izstrādā
uzņēmuma dienesti. Kādi šie nolikumi ir, tas
atkarīgs no uzņēmuma organizatoriski tiesiskās formas, un
tos apstiprina uzņēmējs vai uzņēmuma padome.
Peļņa tiek sadalīta daudzos novirzienos: ražošanas
attīstībai, darbinieku sociālajām vajadzībām,
labdarības mērķiem, akciju sabiedrībās - akciju
dividenžu izmaksām, zinātniski pētnieciskājam
darbam, projektēšanas un tehnoloģiju izstrādes darbiem,
jaunu produkcijas veidu ieviešanai ražošanā u.c.
vajadzībām.
Mērķtiecīga peļņas sadale ir elementāra
racionālas saimniekošanas prasība jebkurā organizatoriski
tiesiskajā uzņēmējdarbības formā.
Rezerves kapitāls. Jebkurā uzņēmumā vienmēr
ir vajadzīgs rezerves kapitāls, kuru varētu izmantot
iepriekš neparadzētu izdevumu, vai zaudējumu rašanās
rezultātā. Likumā "Par akciju sabiedrībām" ir
noteikts,
Finansēšana ir ļoti svarīgs posms visos
uzņēmumos, jo šis posms sasaista kopā visus
pārējos uzņēmuma posmus. Lai uzņēmums darbotos
pēc iespējas rentablāk, uzņēmumā ir
vajadzīgs labs finansists. Patiesībā no šī posma ir
atkarīga peļņa un zaudējumi, kā arī
turpmākā uzņēmuma darbība, viņa
konkurētspēja. Bet pats galvenais ir izvēlēties
izdevīgākos finansēšanas avotus, jo ne vienmēr
lētākais finansēšanas veids ir izdevīgākais.
| |
|
|
